Jirgens fon Ungerns-Šternbergs: Pietuvināšanās Rīgai

Jürgen v.Ungern-Sternberg/Jirgens fon Ungerns-Šternbergs Rīene (Riehen), 2011. gada decembris                          Mārtiņa Mintaura tulkojums no vācu valodas Bernharda Holandera mazdēls Jirgens fon Ungerns-Šternbergs, profesors, habilitētais vēstures doktors, LU Goda doktors, ilggadīgs antīkās vēstures profesors Bāzeles universitātē (2009) Mācies pazīt savu dzimteni, mans bērns! Lai cik arī skaistas nebūtu svešās zemes, Īsti laimīgs uz Zemes var būt tikai tas, Kam ir sava dzimtene.

Mācies celt savu dzimteni, mans bērns! Lai cik arī briesmīgi būtu laiki, Esi drošs! Visi, kas vien darīt grib un var, Mēs redzēsim vēl jaunu dienu nākam.

Mācies mīlēt savu dzimteni, mans bērns! Tas, kurš nemīl dzimteni, ir kā pelavas vējā; Tas, kurš pazaudē dzimteni, ir kā ūdens sietā. Bērns, mīli savu dzimteni! Ar šo dzejoli no laikraksta Rigasche Rundschau (Nr.51, 1920) mans vectēvs Bernhards Holanders (1856-1937) iesāk savu „Mājas grāmatu jaunatnei”, liekot virsrakstu „No Baltijas pagātnes. Vēsturiskas ainas” (3.izdevums, Rīga, 1932). Man pašam šis lietišķais, taču iekšēji ļoti angažētais vēstījums par Baltijas vēsturi no pirmsākumiem līdz pat tagadnei bija kā ievads vēsturiskajā domāšanā, līdzās Vecās Derības vēsturiskajiem faktiem, līdzās manas tantes Mālītes, Emīlijas Holanderes (1887-1949), stāstiem par grieķu un romiešu teikām – ar Hanibāla kara viltībām es satikos atkal, rakstot savu habilitācijas darbu (Kapuja Otrajā pūniešu karā, Minhene, 1975) –, līdzās franku Hoencollernu darbiem visapkārt Kulmbahai un Plassenburgai, par ko es uzzināju dzimtenes mācības stundās. Par Rīgu un Daugavu no savas bērnības un jaunības laikiem daudz zināja stāstīt mana māte Gerda, dzimusi Holandere (1906-1993), bet man šī pilsēta bija tikpat tāla kā Troja vai Roma. Es atceros kādus vācbaltiešu zemessardzes svētkus 22.maija piemiņai (1919.gads - Rīgas atbrīvošana no boļševikiem) 1950.gados Minhenē, kuros tolaik slavenais dziedātājs Karls Šmits Valters nodziedāja ļoti sentimentālu dziesmiņu „Mana Rīga, kad es tevi atkal redzēšu?” Ap to pašu laiku mēs, bērni, uzdāvinājām saviem vecākiem uz Ziemassvētkiem vēsturisku gravīru – Rīgas tirgus laukums ar Melngalvju namu un Pēterbaznīcas torni –, un šī gravīra un vēl kāda fotogrāfija ar Rīgas torņiem, skatoties no Daugavas otras puses, veidoja manu priekšstatu par pilsētu. Tostarp, studiju laikā un strādājot specialitātē, mani, līdz ar visu joprojām pastāvošo interesi par Baltijas vēsturi, nodarbināja pavisam citi vēsturiskie laikmeti – Franču revolūcija, bet galvenokārt romiešu un tad arī grieķu vēsture. Par notikumiem padomju Latvijā maz ko varēja uzzināt, lai gan mans tēvs, Rolfs fon Ungerns-Šternbergs (1911-1992), vienmēr ar līdzjūtību runāja par apdraudējumu kā kristiešiem, tā visai latviešu nācijai arvien pieaugošās svešinieku ieplūšanas dēļ. Tad, ap 1985. gadu, kāda vācu televīzijas pārraide pēkšņi ”iegrūda” Rīgu manā apziņā ar daudzām fotogrāfijām, vispirms jau ar kādu attēlu no bijušās vācu kapsētas Āgenskalnā: pēkšņi - pilnīgi pārsteidzoši un faktiski neaptverami – manu acu priekšā ar skaidri salasāmu uzrakstu parādījās manas vecvecmātes Emīlijas Holanderes (1817-1876) kapakmens, kas gan bija aizvazāts no sākotnējās kapa vietas un atradās tuvu kapsētas ieejai. 1987.gadā tad es beidzot kopā ar savu vecāko meitu Nīnu Baltijas ceļojuma laikā apmeklēju Rīgu (tā bija dāvana Nīnai abitūrijā). Apgādājušies ar mazu skolas burtnīciņu, kurā mana māte savulaik bija ierakstījusi daudzas adreses, un senu pilsētas plānu vācu valodā, mēs klejojām vairākas dienas, meklēdami vietas, ar kurām saistītas ģimenes vēsturiskās atmiņas. Neaizmirstams arī mācītāja Haralda Kalniņa (1911-1997), kopš 1988. gada – luterāņu baznīcas bīskaps Padomju Savienībā, vācu valodā teiktais sprediķis par Apustuļu darbiem 16, 11-40 kādā dievkalpojumā Jēzus baznīcā. Ar redzamu nepatiku tajā visā noraudzījās Intūrista gide, bet nekādi aizkavēt to nespēja. Kopš tā laika Rīgā esmu atkal atgriezies daudzreiz. Otro reizi – ar mūsu otro meitu Melāniju 1990. gadā (atkal kā abitūrijas ceļojums), protams, kopā ar daudziem citiem radiniekiem. Šajā reizē mēs kā ārzemnieki beidzot drīkstējām braukt arī uz laukiem, un tā kādā brīnišķīgā vasaras dienā mēs sev atklājām labi saglabājušos muižas ēku Jaunmokās pie Tukuma, kurā kā mazs zēns bija uzaudzis mans tēvs. 1998. gada maijā es Jaunmokās arī pirmo reizi pārnakšņoju kopā ar mūsu dēlu Reinholdu, kas atgriezās no sava civildienesta Maskavā. (Ļoti mierīgi, pils spoks par mums nelikās ne zinis!). Pa to laiku man bija izveidojušies arī labi kontakti ar Latvijas Universitātes vēsturniekiem. Man acu priekšā slaidais, ražena auguma vīrs Harijs Tumans, ar kuru mēs pils priekšā meklējām tai laikā jau zudušās Stučkas pieminekļa pēdas, un Ilgvars Misāns, kurš sakarā ar mana vectēva apcerējumu „Latvijas pilsētu sanāksmes līdz 1500. gadam” (Rīga, 1888) sevi draudzīgi atzina par vectēva netiešo skolnieku. Kopš tā laika gan viņi abi, gan Jānis Keruss, Mārtiņš Mintaurs, Anita Čerpinska, Kristīne Ante uz ilgāku vai īsāku laiku viesojušies Bāzeles universitātē un kļuvuši par labiem draugiem. 1998. gada vasaras semestrī man bija iespējams nolasīt tematisko lekciju kursu „Vēlēšanu cīņa republikāniskajā Romā” patīkamā sadarbībā ar Ilgvaru Misānu, kurš, kā es varu nojaust, manu vācisko izklāstu konģeniāli pārtulkoja latviešu valodā. Šī pieaugošā sadarbība ļāva man 1998. gadā pieņemt lēmumu par fonda izveidošanu vēstures studiju veicināšanai Rīgā, godinot mana vectēva Bernharda Holandera piemiņu. Pirmo praktisko mērķi nebija grūti atrast: modernu mācību materiālu absolūtais trūkums un studentu nespēja iegādāties sev pašiem grāmatas pietiekošā daudzumā padarīja uzstādījumu par avotu krājumu sagatavošanu par karstāko vēlēšanos. Pa šo laiku tapuši seši sējumi, un septītais ir apstrādē. Papildus tam – ik gadus piešķiramā Bernharda Holandera balva par labāko vēstures maģistra darbu vai disertāciju – kā iedrošinājums jaunajiem zinātniekiem viņu diemžēl joprojām grūtajā ceļā. Tas, ka Latvijas Universitāte 2002. gadā man par maniem pieticīgajiem nopelniem piešķīra Goda doktora titulu, man sagādāja ļoti lielu prieku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka godināšana notika telpā, kuru kā Politehnikuma svētku zāli 1869. gada 1. septembrī ar svinīgu runu kā orators-birģermeistars atklāja mans vecvectēvs Eduards Holanders. Un iespēja nākamajā dienā uzaicināt dažus kolēģus uz nelielām svinībām Jaunmokās, citējot Ilgvara Misāna jaukos vārdus, patiešām deva sajūtu, ka esmu mazliet „atgriezies mājās”. Kopš tā laika notikuši vairāki Rīgas un visas Latvijas apmeklējumi ar daudziem bagātinošiem piedzīvojumiem. Un es ceru uz pastāvīgu attiecību padziļināšanos un paplašināšanos ar manu senču pilsētu.
Holanderu ģimenes pēdas Rīgā
Pirms dažiem gadiem man bija tas prieks paklejot pa Rīgu kopā ar toreizējo Šveices vēstnieci Latvijā Anni Bauti. Pastaiga bija veltīta Holanderu dzimtas atceres vietām. Par to arī turpmākais stāsts. Pastaiga sākas Pētera baznīcā, kur priekšā labajā pusē pie viena no pīlāriem karājas Johanam Holanderam veltīta epitāfija. Dzimis 1669. gadā Rostokā, 1682. gadā viņš pārceļas uz Rīgu. Te viņš nodibina ne vien veiksmīgu tirdzniecības namu, bet 1710. gada pilsētas lielā aplenkuma laikā kļūst par Lielās ģildes dokmani. Vēlāk viņš vairākkārt tiek ievēlēts par Lielās ģildes Vecāko un kopš 1719. gada ir arī Rātes loceklis, kur darbojas kā virspārraugs par būvēm un staļļiem. Viņš miris 1732. gadā. (Pētera baznīcā tiek godināts arī mans tēvs Rolfs fon Ungerns Šternbergs (1911-1992), kuru bīskaps D. Pelhauss 1939. gada 14. oktobrī šeit līdz ar četriem citiem mācītāja amata kandidātiem ordinēja par mācītāju.) Par viņa dēlu Johanu Heinrihu Holanderu (1725-1797) liecina neievērojams uzraksts Doma krustejas grīdā, dienvidrietumu stūrī: „Mihaels Bulmerinks un Johans Heinrihs Holanders kā Doma baznīcas priekšstāvji Tā Kunga 1757. gadā sāka no pamatiem būvēt šo ēku, un minētais Mih. Bulmerinks un Johans Jakobs Šatens pabeidza šās ēkas būvi līdz tās apdzīvošanai Tā Kunga 1762. gada novembrī.” Diemžēl nav skaidrs, uz kādu ēku šis uzraksts attiecas. Johans Heinrihs Holanders 1748. gadā bija Melngalvju vecākais un no 1761.gada līdz t.s. vietniecības ieviešanai 1784. gadā – Rātes loceklis. 1788. gada 30. martā ķeizars Jozefs II viņam piešķīra Vācu nācijas Svētās Romas impērijas dzimtmuižniecības tiesības. Viņa dēls Johans Zāmuels Holanders (1754-1799) no 1787. līdz 1795.gadam bija pilsētas sešbalsīgās rātes loceklis un kopš 1798. gada – Lielās ģildes vecākais. Viņa uzdevumā Kristofam Hāberlandam Šķūņu ielā 17 bija jāuzceļ grezns nams, kurā ir saglabājusies skaista, ovāla klasicisma stila svētku zāle. Šajā ēkā savas sēdes noturēja brīvmūrnieki līdz viņu aizliegšanai Krievijā 1795. gadā. Viņa lielā bibliotēka 1815. gadā tika pārdota uz Pēterburgu. Holanderu labklājību pārtrauca Johana Zāmuela pāragrā nāve. Viņa dēls Kristofs Holanders (1783-1860) Rīgā nav atstājis nekādu redzamu mantojumu. Viņš bija jurists un darbojās dažādās tiesu lietās. Būdams rātskungs (1824-1850), kopš 1832. gada viņš bija arī Provinču tiesību izskaidrošanas Caurskatīšanas komitejas loceklis. Par viņu lasāms Napoleona Asmusa rakstītajā nekrologā (Rigasche Stadtblaetter, Nr. 11, 1860. g. 17. marta pielikums). Būtiski lielāka un līdz pat šodienai Rīgā saskatāma darbošanās bija atvēlēta viņa dēlam Eduardam Holanderam (1820-1897). Arī viņš bija jurists, rātskungs (1865-1869), un no 1869. līdz 1889. gadam – pēdējais Rīgas orators-birģermeistars pēc senajām vācu tiesībām, kas katru gadu tika nolasītas no tagad atjaunotā Rātsnama balkona, iepretī Melngalvju namam. Kopija no viņa statujas, ko 1901. gadā varā veidoja Berlīnes tēlnieks Konstantīns Štarks, bet kas Pirmā Pasaules kara laikā 1915. gadā tika pārkausēta, ir atkal redzama Mazās ģildes nišā virs Holanderu dzimtas ģerboņa, bet kādā logā – Minhenes mākslinieka A. A. Freištadtla uz stikla gleznotais Eduarda Holandera portrets.

Eduarda Holandera (1820-1897) statujas, ko 1901. gadā varā veidoja Berlīnes tēlnieks Konstantīns Štarks, kopija šodien apskatāma Mazās ģildes nišā virs Holanderu dzimtas ģerboņa Eduarda Holandera darbības laikā sākās Rīgas izaugsme, pilsētai kļūstot par vienu no lielākajām cariskās impērijas ostām un rūpniecības centriem. Šajā sakarā arī viņa vārds ir saistīts ar vairākām līdz pat mūsdienām prominentām Rīgas ēkām. Minēt varētu kaut vai tikai Komercskolu (šodien – Mākslas Akadēmija), kurā laiku pa laikam kā skolotājs strādāja arī viņa dēls Bernhards, un Politehnikumu (šodien – Latvijas Universitāte), kuru viņš ar svinīgu runu atklāja 1869. gada 1. septembrī (Baltische Monatsschrift, Nr. 19, 1870, 20.-37.lpp.). Par viņa angažētību attiecībā uz amatu liecina viņa – arī no sociālvēsturiskā viedokļa – neparastā, izskaidrojumiem bagātā runa par Rīgas Amatnieku biedrību (Baltische Monatsschrift, Nr. 13, 1866, 154.-178.lpp.) un runa, atklājot 2. Baltijas lauksaimniecības centrālo izstādi (Baltische Monatsschrift, Nr. 20, 1871, 280.-297.lpp.). Tādu biogrāfiju kā Eduardam Holanderam var tikai vēlēties! Norādīts tomēr tiek uz Bernhardu Holanderu „Eduarda Holandera jaunības gadi”Rigascher Almanach für 1903, 158-188. Savā personīgajā dzīvē Eduards Holanders dzīvoja pavisam pieticīgos apstākļos, toties ar jo kuplu ģimeni, jo no divām laulībām viņam bija četri bērni, kam pievienojās vēl četri viņa otrās sievas bērni no viņas pirmās laulības (ar Henriju Tomsu). Fotogrāfija no 1889. gada rāda ģimenes vasaras atpūtā Ēbeļa muižā: Holanderi, Tomsi un Betiheri.

Centrālais stāvs sēžam vidū ir Eduards Holanders, viņa dēls Bernhards ir augšējā rindā otrais no kreisās puses (1889). Cita fotogrāfija

rāda - no kreisās puses - Henriju Tomsu II, Eduardu Holanderu, Bernhardu Holanderu un vēl kādu kungu, spēlējot vistu. Par saviem jaunības gadiem Rīgas Vecpilsētā (Nr. 19) un par toreizējo ģimenes dzīvi Bernhards Holanders uzskatāmi stāsta savās „Jaunības atmiņās no Rīgas Vecpilsētas” Rigascher Almanach für 1929, 160-179. Tā kā šī apkārtne ir ļoti labi saglabājusies, tad ar tekstu rokā var atrast visas nosauktās vietas. Sevišķi krāšņi ir aprakstīts spīķeris (un tas patiešām ir lielisks) tieši pretī Holanderu dzīvoklim, kur bija linu tirgotāja Fīlica valstība. Tā nu esam nonākuši pie mana vectēva Bernharda Holandera (1855-1937), kurš cauri gadu desmitiem ar saviem daudzskaitlīgajiem sacerējumiem un monogrāfijām ir kļuvis gandrīz vai par Rīgas hronistu. Joprojām lasīšanas vērta ir viņa Riga im 19. Jahrhundert/Rīga 19. gadsimtā (Riga, 1926.). No viņa darbības vietām visupirms būtu jāmin Mihaila Eizenšteina celtā Alberta skola (šodien – privāta ekonomikas augstskola) Strēlnieku ielā, kuru viņš vadīja kā direktors (1917-1919) un strādāja arī par skolotāju (1920-1923), un kuras vēsturi viņš uzrakstījis: Geschichte der Domschule, des späteren Stadtgymnasiums zu Riga/Domskolas, vēlākās Rīgas Pilsētas ģimnāzijas vēsture, izd. Klāra Rēdliha, Hannovere-Dērena, 1980. Pabeigsim ar pavisam privātām atmiņām par manu māti Gerdu Holanderi (1906-1993). Vispirms – Herdera institūts, kur viņa kā bibliotekāre iepazinās ar teoloģijas studentu Rolfu fon Ungernu-Šternbergu,

Jirgena fon Ungerna-Šternberga vecvecāki no mātes Gerdas fon Ungernas-Šternbergas, dzim. Holanderes puses. Vecmāmiņa Emīlija Porta (Pohrt, 1860-1941) un vectēvs Bernhards Holanders (1855-1937) 1885./1886. gada Ziemassvētkos saderināšanās laikā.

Bernhards un Emīlija Holanderi mūža otrajā pusē. tad nelielais ielas pulksteņa tornītis Brīvības bulvārī (netālu no Esplanādes), kur kāds ielas fotogrāfs nejauši nofotografējis saderinātos 1937. gadā.

Gerda Holandere un Rolfs fon Ungerns-Šternbergs 1937. gadā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Un anekdote pie tā visa: lai gan savu saderināšanos viņi nebija publiski izziņojuši vectēva Bernharda Holandera nāves dēļ, tomēr atkal un atkal viņi saņēma apsveikumus kā saderinātie. Kad mana māte izbrīnīta vaicāja, kā gan tas kļuvis zināms, atbilde bija: „Ja jau Gerda Holandere roku rokā ar jaunu vīrieti iet uz Esplanādi pastaigāties, tad taču viņa ir saderināta!” Tie bija citi laiki, un tā bija cita sabiedrība, kurā tas bija pašsaprotami. Es mazliet iemācījos apjaust šādu sabiedrību tikai Bāzelē, kur vēl pirms neilga laika valdīja līdzīgas attiecības.