“To, kas ir filozofija jau tās sākumos, manuprāt, lieliski un liktenīgi raksturo Hērakleita izteikumi, kuros vēstīts par guļošajiem, miegu un tā pretmetu – pamošanos, nomodu. Pamosties – tas kopš tā laika ir kļuvis par noturīgu filozofijas motīvu, tāpat kā miega un nomoda attiecības kalpojušas par modeli filozofiskas izziņas, zināšanu un domas aprakstam. Filozofija ir pamošanās un nomods. Citu Hērakleita izteikumu motīvu reiz lieliski nolasa Martins Heidegers, kad “Sarunās uz laiku ceļa” (1944/45) izvēlas 122. fragmentu, lai raksturotu domas kustību. Šajā Hērakleita fragmentā atrodams tikai viens vārds – “άγχιβασίν”. H. Dīlss tulko šo vārdu kā “tuvošanās”. Šis vārds, šķiet, neizsaka daudz, tomēr Heidegera “Sarunā uz laiku ceļa” tas izsaka būtisko. Filozofija ir ieiešana tuvumā, uzkavēšanās tuvumā un palikšana tuvumā – doma ir tuvošanās norise lietām, īstenībai, esamībai un vienlaikus – pamošanās. Tuvums lietām pamodina. Šis nomods kā tuvums tam, kas ir, ir vienīgais, ko sauktu par dzīves vērtu. Tikai uz tā fona filozofi rada un atstāj to, ko būtu vērts saglabāt – domu, tekstu, sarunu, ietekmi, tēlu.” (Raivis Bičevskis, Dr. phil., asoc. prof., FĒN vadītājs)

 

“Gara dzīves disciplīna (māksla+zinātne+stils+īpaša vārdnīca), kas spriež par cilvēku un viņa vietu pasaulē” (Maija Kūle, Dr. phil. habil, profesore)

 

“Reflektēts dzīvesveids, mēģinājums risināt jautājumu “kā dzīvot?” un “kā nomirt?”.” (Igors Šuvajevs, Dr. phil., profesors)

 

“Filozofija ir protozinātne (sengrieķu prōto-, „prims”), un tā ir pirmszinātniska divās nozīmēs. Pirmajā nozīmē filozofija ir izziņas sfēra, kas tiecas sistemātiski risināt problēmas un atbildēt uz jautājumiem pirms šo problēmu risināšanai un jautājumu atbildēšanai ir izstrādāts skaidrs teorētisks ietvars un metodiska pieeja. Filozofija ir būtiska jaunām zinātnēm, kurās attīstītu teoriju un uzticamu metožu trūkuma dēļ valda konceptuāla migla — filozofija darbojas šajā miglā, palīdzot uzdot pareizos jautājumus, pārskatāmi formulējot problēmas un skaidri definējot pamatjēdzienus. Šobrīd šāda jauna zinātne ir, piemēram, kognitīvā zinātne; pirms evolūcijas teorijas un ģenētikas sintēzes vienotā teorētiskajā ietvarā šāda jauna zinātne bija bioloģija; pirms Galileja un Ņūtona — fizika. Ja izziņas sfēras ietvaros parādās uzticamas skaidrojošas vai prognozējošas teorijas, formalizētas metodes un precīza terminoloģija, tad filozofam ir jādod vieta zinātniekam. Tomēr daži izzināmie priekšmeti to specifiskās iedabas dēļ nav pakļaujami skaidram teorētiskam ietvaram. Šādi priekšmeti ir, piemēram, pareiza rīcība (ētika), sabiedrības organizēšana un pārvalde (politika), māksla un skaistais (estētika) u.c. Tādējādi otrajā pirmszinātniskuma nozīmē filozofija ir nenogurstoša pavadone izziņas sfērām, kuru priekšmets vienmēr ir principiāli pirms zinātnes. Šeit, izziņai nekad nespējot balstīties skaidrā teorētiskajā ietvarā, ir jāpaļaujas uz filozofu, kas uztur konstruktīvu diskusiju, atklājot to dalībnieku slēptās vērtību sistēmas, demonstrējot uzskatu iekšējas pretrunības un palīdzot skaidrot lietotos jēdzienus.” (Toms Stepiņš, mg. phil., zinātniskais asistents)