Bernhards Holanders: Jaunības atmiņas no Rīgas vecpilsētas

(Hollander B. Jugenderinnerungen aus der Altstadt in Riga. In: Rigascher Almanach für 1929. Riga, 1928. S.160-179.)

No vācu valodas tulkojis Raitis Simsons

Anitas Čerpinskas un Raita Simsona komentāri

Fotogrāfijas no Jirgena fon Ungerna-Šternberga (Jürgen v.Ungern-Sternberg) personiskā arhīva un Ilgvara Misāna foto

Bernhards Holanders ar krustmeitu Greisu. 19. gadsimta beigas

Māja, kur es 1856. gada 11. (23.) oktobrī ieraudzīju dienasgaismu, atradās manā dzimtajā Rīgā, Vecpilsētas ielā 13 (tagad 19). Šī iela ar savām šaurajām šķērsieliņām un savu plašo laukumu, kura vidū pacēlās aka, veidoja manu mazo pasaulīti, kur es pazinu gandrīz katru tās iemītnieku.

Bernharda Holandera pirmā dzīvesvieta Rīgā Vecpilsētas ielā 19 2012. gadā

[Kaimiņi]

Tā mums blakus Kaulu (Kaulschen) namā (tā ir skaista, tagad gan nedaudz noplukusi slavenā arhitekta K. Haberlanda celta māja (nr. 17)), kur kādreiz esot bijusi brīvmūrnieku loža, dzīvoja Asmusu (Asmuß) ģimene. Ģimenes galva Napoleons Asmuss bija dedzīgs Literāri praktiskās pilsoņu savienības (Bürgerverbindung)[1] dalībnieks un ilggadīgs „Rigascher Stadtblätter” izdevējs. Viņš bija gandrīz pilnīgi kurls un mums kā bērniem viņš vienmēr saistījās ar savu lielo klausāmo ragu, ko viņš vienmēr nēsāja līdzi. Viņš bija uzticīgs mūsu ģimenes draugs un pēc mana vectēva nāves nopublicēja savā avīzē (1860, nr. 11) īsu mūsu ģimenes vēsturi. Kad kāds no mūsu ģimenes locekļiem precējās, tad jaunais pāris tika apsveikts ar īpašu avīzes numuru, kur viņu vārdi sludinājumu daļā bija nodrukāti zelta burtiem. Pāris gadus viņš vadīja privātskolu, kur mācījās arī mans vecākais brālis Henrijs.

Nākamajā Kvērfeldu (Querfeldtschen) namā (nr. 15) dzīvoja Langu (Lange) ģimene. Tēvs Fricis Lange bija rātskunga Voldemāra Langes brālis. Viņa dēli Kārlis, kas kļuva par tirgotāju un konsulu, un Ludvigs – vēlākais krimināltiesas (Kriminaldeputation) eksperts, bija mana brāļa un mani skolasbiedri. Ar Ludvigu, ar kuru mēs kopā darbojāmies Fraternitas Rigensis[2], mēs bijām draugi līdz pat viņa nāves brīdim 1923. gadā. Langu meitas apprecēja godājamākos rīdziniekus: Emelīne salaulājās ar ģildes vecāko Aleksandru Štīdu (Stieda), Ella - ar pilsētas padomnieku E. Štīdu, bet Ida ar advokātu Danielu Cimermani (Zimmermann). Langu ģimenē es pavadīju daudzas jaukas stundas omulīgās sarunās un manas jaunību dienu atmiņas mani vienmēr ved atpakaļ uz šo namu. Tagad visas šīs trīs mājas pieder eltermaņa Hermana Štīdas, arī Vecpilsētas iedzimtā, mantiniekiem.

Mūsu Vecpilsētas ķēniņš un pavēlnieks – vismaz tā man knauķim likās, bija bagātais linu tirgonis Fīlics (Fielitz), kurš dzīvoja mazajā stūra mājā mums pretī un ar saviem abiem dēliem nodarbojās ar linu tirdzniecību spīķeros[3].

Fīlica spīķeris Vecpilsētas ielā 10 2012. gadā

           
[Citi Vecpilsētas iemītnieki]

No visām tām ģimenēm, kas toreiz dzīvoja Vecpilsētā, tikai nedaudzas vēl ir palikušas Rīgā, tomēr es šīs sejas spilgti redzu savu acu priekšā, un kad es atkal nonāku Vecpilsētā, tā tās atkal atmostas jaunai dzīvei un, neraugoties uz visām pārmaiņām, ko laiks te ir ienesis, te es jūtu to māju sajūtu, kādas nav nekur citur. (..) Audēju ielā bija vairāki nami, kas izraisīja man īpašu interesi. Vispirms jau uz stūra bija maza, glīta valsts bankas (Reichsbank) ēka, pirmā publiskā banka Rīgā[4]. Vēlāk te savu noliktavu iekārtoja Bībeles biedrība. Vairāk par pašu ēku mani toreiz interesēja bruņotie sargi, kas līdzās savai sargu būdai uz šaurās ietves sargāja ēkas ieeju. Es jutu pret viņiem zināmu neuzticību un man bija neskaidra sajūta, ka šis karavīrs ar savu ieroci varētu mūs bērnus apdraudēt.

Pretī ieejai Vecpilsētā atradās Bulmerinka nams, kur, kā es zināju, dzīvoja tikai tās īpašnieks, miljonārs, Lielās Ģildes vecākais un „Kriegsmann und Bulmerincq” tirgotavas ilggadējais vadītājs Mihaels fon Bulmerinks (06.07.1787. - 04.07.1870.) ar savu ģimeni[5]. Toreiz Rīgā bija tikai divi miljonāri – Brandenburgs, kam piederēja tagadējais pilsētas pārvaldes nams (Stadthaus) Ķēniņu ielā (Königstrasse), un Bulmerinks, kurš, cik man ir zināms, dzīvoja klusu un noslēgtu dzīvi. Mājas durvis reti tika atvērtas, taču pēcpusdienās pie durvīm visai bieži piebrauca grezna kariete ar īpatnēju, skaisti izšūta audekla pārklātu buku, kas man ļoti patika, lai aizvestu laulāto pāri pastaigas braucienā. Toreiz dzīves ritms bija vienveidīgāks kā tagad un līdzpilsoņu ikdienas ieradumus varēja iepazīt daudz labāk kā šodien. Piemēram, tai pašā pēcpusdienas stundā pie vecā, visai savdabīgā [Kristiana] Fogela kunga aptiekas Kaļķu ielā [Nr. 2] vienmēr tika pievests apseglots jājamzirgs, ar kuru vecais kungs devās savā izjādē uz Esplanādi.

Ar Bulmerinku māju mūs saistīja vienīgi tante Karlīne Kinga - viņas vārds ir jāizrunā pēc angļu modes un jebkādu citu izrunu viņa ļoti ņēma ļaunā. Viņa reizi nedēļā devās turp ciemos, bet mājupceļā viņu svinīgi pavadīja kalpotājs, kurš viņai izgaismoja ceļu ar skaistu lukturi ar divām svecēm. Tas notika arī tad, kad Rīgā jau bija ieviests labs ielu apgaismojums. Vasarās Karlīnes tante parasti dzīvoja pie saviem vecajiem draugiem Zasumuižas muižiņā, kas tagad pieder Gustava fon Zengbuša mantiniekiem. Mums pavisam netālu bija neliela vasaras mājiņa, un Bulmerinki mūs, bērnus, kad mums sanāca iet gar viņiem, draudzīgi cienāja ar āboliem, tādēļ es viņus atceros ar caurcaurēm gaišām atmiņām. Šo īpašumu atrašanās vieta lielā mērā noteica to, ka Bulmerinks, kurš dibinājis vairākas labdarības kustības, īpašu interesi pievērsa Mārtiņa baznīcai. Viņš ziedoja iespaidīgas naudas summas draudzes nama celtniecībai un draudzes mācītājai uzturēšanai.

[Bērnība Vecpilsētā]

Blakus Bulmerinku namam Audēju ielā [Nr. 10] atradās lielais Zommeru nams [Sommersche Haus], kura augšstāvā 1860. gadā nomira mans vectēvs, rātskungs Kristofs Hollanders. Mana vecāmāte un viņas meita Elīze paturēja dzīvokli un katru sestdienu aicināja ciemos tuvākos radiniekus uz omulīgiem tējas vakariem. Mūs, bērnus ielūdza uz pusdienām, jo mēs nedrīkstējām tik vēlu palikt ciemos. Vecvecāku mājās varēja redzēt dažu labu lietiņu, kas piesaistīja mūsu interesi. Lielākā daļa mana vecvectēva Johana Zamuēla Hollandera bagātīgās mākslas darbu kolekcijas pēc viņa nāves tika pārdota Maskavā, taču daļa palika viņa dēliem. Mūs bērnus īpaši interesēja divas terakotas figūru grupiņas: Merkūrs pamāca mazo amoriņu un Māte Venēra ar rīksti māca amoriņu, kurš acīmredzami negrib apgūt zinības. Mazāku mūsu ievērību izpelnījās daudzās gleznas zālē. Lielākā daļa no tām vēlāk tika nodotas pilsētas mākslas galerijai. Manā īpašumā ir tikai viena no šīm gleznām – laba Angelikas Kaufmanes „Vestālietes” kopija, kas man vienmēr atgādina par senajām dienām. Elīzes tantei, kam savā aizgrābjošajā labsirdībā bija lieliska izpratne par mūsu bērnišķīgajām, bieži vien draiskajām vēlmēm, sienas skapjos un atvilktnēs vienmēr priekš mums glabājās visādas jaukas rotaļlietas. Tur bija noderīgas, vecmodīgas bilžu grāmatas, daža pat no 18. gadsimta un, proti, skatāmkaste ar krāšņiem pilsētu skatiem dienā un naktī. Tā tagad ir pie manis un izklaidē bērnus manā ģimenē.

Pie mazāk patīkamajām bērnības atmiņām varētu minēt to, ka mums palaikam vajadzēja no rīta ierasties pie vecāsmātes, lai viņa mums apgrieztu matus. Viņa bija ļoti precīza un pedantiska un mums vajadzēja tad stāvēt pavisam rāmi. Kādēļ šī vecā kundze ar to nodarbojās, tas man tā arī netika skaidrs, jo runa bija tikai par 15 kapeiku ietaupīšanu.

Pretī vecāsmātes mājai atradās [J. V.] Zēringa (Sehring) saimniecības preču veikals [Audēju iela Nr. 9], kur mēs parasti mēdzām iepirkties. Tirgotāja dēli bija mūsu skolasbiedri un, kas man likās jo interesanti, savā brīvajā laikā viņi cītīgi darbojās pa veikalu. Dēlu dzimšanās dienās mēs parasti tikām ielūgti uz Zēringu namu, kur mēs jautri spēlējāmies. Bet visvairāk mani sajūsmināja maltītes, kuru laikā galdā tika likti visādi dzimtas dārgumi, jo mūsu mājās tie tikai retu reizi tika parādīti. Zēringu veikals vairs nepastāv. Viens viņu dēls, kurš Tērbatā bija arī mans konfuksis, nomira pavisam jauns 1886. gadā. Nezinu, vai šī ģimene, kas bija rados ar ģenerālgubernatora kancelejas direktoru G. fon Šilincki (v. Schilinzky), tagad nav izzudusi.

Gribu vēl pieminēt, ka mūs, bērnus katru reizi, kad devāmies laukā no savas mierīgās Vecpilsētas uz Audēju ielu, brīdināja par bīstamo „Hillu (Hillschen) stūri”. Hillu nams, kas tagad ir pilnībā nojaukts, atradās stūrī, kur saiet kopā Audēju, Mārstaļu, Grēcinieku un Skārņu ielas[6]. Toreiz šis stūris bija daudz asāks kā tagad, un bērniem vajadzēja uzmanīties, lai sveiki un veseli tiktu pāri ielai, kur notika dzīva ratu satiksme. Otrs brīdinājums parasti bija par „Pētera kapiem”, no kuriem vajadzēja izvairīties, jo tur aplaupot. Neraugoties uz to, mēs labprāt tur klaiņojām, jo no vienas puses mums ļoti patika klusais stūris aiz baznīcas, bet no otras puses mums bija vēlme beidzot piedzīvot seno rīdzinieku izteicienu: Pētera baznīcas Pētera kapos sprediķo prāvests Pēteris Pelhavs (Auf dem Petrifriedhof in der Petrikirche predigt Pastor Peter Poelchau).

[Tirgotāju Fīlicu valstība]

Pašā Vecpilsētā bija viena iela, kuras vienu ielas pusi vēl šodien ir aizņēmušas gandrīz tikai un vienīgi spīķeru ēkas, bet mūsdienās, cik man zināms, tās izmanto tikai kā noliktavas, kur preces tiek tikai iekrautas un atkal izvestas. Toreiz pie tiem noritēja koša un iztēli iedvesmojoša dzīve, ko es, puika būdams, varēju stundām ilgi novērot, nezaudējot interesi. Vēl tagad kā dzīvas man acu priekšā ir daudzo tur rosošos tirgotāju, brāķeru, liģeru un citu sejas. Tā bija linu tirgotāju Fīlicu pārvaldītā valsts. Šeit tika sagatavoti eksportam lini un linsēklas, kas tajos gados bija galvenā Rīgas tirdzniecības prece. Preces parasti tika atvestas mazos zemnieku ratos vai ragavās un vai nu novietotas plašajās lejasstāva telpās, vai ar trīsi un virvi uzceltas augšstāvos. Zemniekus šurp atveda tā sauktie preču tirgoņi, Warenhändler – tie bija jauni, miesās stipri un braši puiši, kas jau krietnu gabalu pirms Rīgas izgāja pretī zemniekiem, lai sarunātu viņus nākt uz viņu tirgotavu. Reizēm tur nonāca arī līdz kautiņiem starp konkurentiem. Atsākoties kuģu satiksmei, uzkrātās preces atkal tika izvestas. Tad spīķeru vārti jau no paša rīta tika atvērti un to priekšā uz ielas novietots glīti nopulēts galds. Tad sastājās ķēde ar jaunām krievu strādniecēm – viņas allaž tika sauktas par Russínnen ar uzsvaru uz otrās zilbes, un tad stundām ilgi pa šo ķēdi viens pēc otra uz galdu tika padoti linu kūlīši, kur vecais Fīlics vai kāds no viņa dēliem tos ar asu nazi pieturēja, no visām pusēm aplūkoja un tad novirzīja to uz kādu no kūlīšu kaudzēm. Pa to laiku laukumā pie spīķeriem iekārtojās linu saiņotāji. Viņi izklāja uz bruģa skaistus, stingrus tādus kā paklājus, kur tika iesaiņoti tikai iepriekš atlasītie linu kūlīši. Ar milzu naglām un resnām virvēm, ko saiņotāji kā tādas jostas bija apsējuši sev ap vidu, tie tika sašūti lielās četrkantīgās ķīpās. Pēc tam kad ķīpa tika vēl apsieta ar kārtīgu virvi, visbeidzot nāca liģeris ar divām krāsu bundžām un ar sarkanu un melnu krāsu sazīmēja uz ķīpām noslēpumainus burtus un hieroglifus. Tad tās t.s. ekspeditors iekrāmēja spēcīgu zirgu vilktā vezumā, un tās devās savā ceļā uz ostu, lai no turienes dotos tālāk uz Angliju vai vēl uz kurieni. Patiesībā tur bija daudz, ko redzēt, un tas deva manai bērna fantāzijai plašas lidojuma iespējas.

Citu reizi tirdzniecība notika ar linsēklām. Atbrauca augstu piekrāmēti redeļu rati ar tukšām mucām, un tad tās mērkaķa ātrumā tika pārlādētas uz spīķeru augšstāviem. Drīz pēc tam tur augšā sākās nemitīga klaudzēšana un dauzīšana. Tur spēcīgi mucinieku zeļļi ādas priekšautos noslēdza ar stingriem vākiem sēklām piepildītās mucas un apjoza tās ar papildus stīpām. Dažreiz tās tika arī iešūtas linaudekla maisos. Pēc tam šī vērtīgā eksporta prece arī tika transportēta uz ostu. Vēlāk šīs preces no Rīgas tirdzniecības izspieda citas, no austrumiem nākošās tirdzniecības preces.

Dažreiz Fīlica kungs, vadot šo plašo tirdzniecību bija tik ļoti aizņemts, ka pie viņa brauca biržas mākleris, lai ar viņu nokārtotu darījumus. Mākleru ekipāžas tāpat kā ārstu ekipāžās ir gandrīz pilnībā pazudušas no Rīgas ielu ikdienas. Toreiz es pazinu katra sastaptā ārsta vai māklera zirgu. Mākleri, kas pēc biržas sēdēm uzreiz nesās no vienas tirgotavas uz otru, galvenokārt izmantoja vienvietīgās, tā saucamās Pēterburgas droškas. Taču viens no viņiem man allaž izraisīja īpašu sajūsmu, jo viņš brauca angļu tipa ormaņa ratos ar noslēgtu kupeju, kur kučieris sēdēja aizmugurē uz paaugstināta sēdekļa. Citu šādu ekipāžu Rīgā nebija. Šādos ratos tolaik brauca uzkrītoši kalsnas miesas vīrs – mākleris [J.] Kops (Kopp). Man bija sanācis iegriezties arī viņa mājās, jo es ar viņa bērniem – Eduardu, vēlāko Lielās Ģildes vecāko, un viņa māsu Jūliju biju labos draugos. Viņi visi bija sirsnīgi un draudzīgi cilvēki.

[Diližanss uz Jelgavu]

Blakus Fīlicu dzīvojamajai mājai toreiz bija viena šaura ieliņa, kas veda laukā no Vecpilsētas. Šeit kādreiz bija bijis un tas man izraisīja lielu interesi, kad man tas kļuva zināms - senais pilsētas mūru Alkšņu (Ellerbrokturm) tornis. Tā atliekas 1901. gadā atklāja un aprakstīja arhitekts Augusts Reinbergs, kad viņa vadībā Staļļu[7] un Lielās Kalēju ielu stūrī tika nojaukta sena dzīvojamā ēka. Viduslaikos šī varētu būt bijusi ne īpaši laba vieta, no kuras cienījamākie pilsoņi labprāt izvairījās. Gar pilsētas mūri tajos sensenajos laikos tecēja Rīdziņa, kuras krasti bija alkšņiem apauguši un deva ikvienam labu slēptuvi. Otrā pusē Staļļu ielai, tur, kur tagad ir Alberta laukums, kas diemžēl ir visai nolaists un kur kāda, cilvēkus mīloša mūsu Vecpilsētas iedzīvotāja iekārtojusi apstādījumus bērnu rotaļu laukumam, manā bērnības laikā slejās „rātes stallis”. Te toreiz bija pilsētas zirgu pasts, kas ar savu rosīgo darbību, pajūgu kustību un iebraucamajām vietām skatītājam deva redzēt katrreiz ko neredzētu. Kad Rīgā parādījās pirmais dzelzceļš (1861. gadā), man bija 5 gadi, savukārt pastam manā bērnībā un arī vēlāk bija liela loma. Līdz Jelgavas dzelzceļa izbūvei (1868. gadā) vēl bija jāgaida vairāki gadi un kad mēs vēlāk rītos no Ēbeļmuižas braucām uz skolu, mēs regulāri ceļā sastapām lielo, dzelteno diližansu, kas veica pasažieru pārvadājumus no Rīgas uz Jelgavu. No Drahenhaueru nama Pils ielā, kur tagad atrodas firmas „Helmzings un Grimms” [„Helmsing und Grimm”][8] veikals, es bieži ar lielu interesi vēroju, kā šis ripojošais briesmonis piepildās ar cilvēkiem un tad smagnēji no mājai pretī esošās pieturas uzsāk savu kustību. Šis skats nevarēja raisīt nekādu īpašo vēlmi ceļot, taču mana saprāta dzīlēs kņudēja vēlme kādreiz taču tomēr aizbraukt līdz senajai hercogu pilsētai un viņu rezidencei. Tas man likās tik nožēlojami – pazīt tikai vienu pilsētu. Kad es beidzot nonācu līdz šīs vēlmes īstenošanai, man par laimi vairs nevajadzēja izmantot diližansu un arī ne rātes stalli, bet varēju šajā pasaules apceļošanā izmantot dzelzceļu, kura būvei mēs Ēbeļmuižā cītīgi sekojām līdzi. Es ar savu brāli Karlu visai bieži devāmies pārgājienos no rātes staļļa uz kaimiņu pagalmiem un ielām – mēs to saucām par ģeogrāfiskajiem atklājumiem, un bijām patiesi priecīgi, ja mēs atklājām kādu iepriekš nezināmu šķērsielu vai kādu senu būvi.

[Ikdiena Rauhu namā – dzimtajās mājās]

Šajā ne īpaši skaistajā, bet man ļoti mīļajā apkaimē atradās Rauhu nams, manas dzimtās mājas. Tās tagad ir pilnībā pārbūvētas – palikuši tikai senie pamati un ieejas durvis. Toreiz tā bija ļoti interesanta izskata zelmeņu ēka, kur mēs apdzīvojām t.s. beletāžu, zem mums dzīvoja mājas saimniece, Rauha ([A. Ch.] Rauch) atraitne, bet virs mums atradās nodokļu pārvaldes ierēdņa, Štīdas kunga un viņa ģimenes dzīvoklis. Virs dzīvojamām telpām atradās vairākās daļās sadalītas plašas bēniņu telpas, kur arī vienmēr varēja atrast kaut ko jaunu, un, pa bēniņu sijām balansējot, varēja tur mēģināt veikt visai bīstamas pastaigas. Ēkas mūri no šodienas viedokļa bija nejēdzīgi biezi un pat atsevišķas ēkas iekšējās sienas starp istabām bija pāris soļus biezas... Ejā, kas veda uz virtuvi, mēs starp dubultdurvīm bijām iekārtojuši spēļu istabu ar mākslīgo apgaismojumu. Mazstraupes pils torņa biezās sienas, kurās bija iekārtota vesela vannas istaba, varētu pavisam mierīgi salīdzināt ar manu vecāku mājas sienām. Pie mājas atradās arī visai glīts pagalms, kur mēs bērni labprāt spēlējāmies. Manu vecāko brāļu labākie rotaļu biedri bija Štīdu dēli Aleksandrs – vēlākais grāmatu tirgotājs un Lielās Ģildes vecākais, kurš kādu laiku bija mans priekšnieks, kad es kara laikā strādāju par ierēdni nodokļu pārvaldē, un Vilhelms, vēlākais Tērbatas un Rostokas universitāšu profesors, tagad dzīvo Leipcigā. Es toreiz uz viņiem skatījos ar lielu bijību, jo īpaši Aleksandru, kurš savā ģimnāzista uniformā ar baltajām pogām un sarkano apkaklīti man ļoti patika. Arī mani vecākie brāļi dzīvē labi iekārtojās: Hermans kļuva par vienas slavenas firmas vadītāju un Lielās Ģildes eltermani, Eižens kā inženieris Krievijā ieguva cienījamu amatu valsts pārvaldē, bet Ludvigs kļuva par Tērbatas, vēlāk – Kēnigsbergas universitātes profesoru.

Virs ceļa, kas savienoja pagalmu ar ielu, bija uzslieta liela baļķu un dēļu konstrukcija, kur tika sakrauti mūsu malkas krājumi ziemai. Patiesībā tā bija ne visai ērta glabāšanas vieta, jo malka ar mokām bija jāuzceļ augšā, tad augšā jāsazāģē un jāsaskalda un tad, kad vajag, atkal jānogādā lejā. Mājas ikdienas dzīve toreiz nepavisam nebija tik viegla kā tagad. Arī ūdens apgāde sagādāja grūtības. Ūdens bija pieejams lejā pagalmā un tikai vēlāk, kas bija liels progress, ūdens bija pieejams augšējos stāvos. Līdz tam mājkalpotājs katru rītu ar trīsi uzvilka augšā ūdens spaini un salēja to lielā ūdens mucā pie virtuves loga. Ziemā tādā veidā dzīvoklī ieplūda nepatīkams aukstums. Mājkalpotājs, kurš bija atbildīgs par malkas un ūdens piegādi, parasti no rītiem nodarbojās arī ar krāšņu kurināšanu un citiem darbiņiem. Reizēm viņa palīdzība bija vajadzīga arī vakaros, kad kādu no mājiniecēm vajadzēja atvest mājās no ciemiem vai teātra. Tas varētu likties savādi, ka tolaik, kad satiksme bija mazāk bīstama kā mūsdienās, bija neiespējami, ka dāmu vakara gaitās uz ielas nepavada vīrietis vai kāda sieviešu dzimuma kalpotāja. Tāpat bija arī pašsaprotami, ka vecākai dāmai drošību nodrošināja jaunas mājkalpotājas.

[Birģermeistara ģimenes dzīvoklī]

Mūsu mājas un mūsu dzīvokļa āriene bija visai vienkārša - iespējams, saglabājusies vēl no tiem laikiem, kad nezināja neko par ērtībām. To 17 gadu laikā, kurus es tur nodzīvoju, pāris uzlabojumi tika veikti, proti, laikā, kad mans tēvs bija kļuvis par rātskungu un birģermeistaru un viņam attiecīgi vajadzēja sevi reprezentēt, taču visu nebija iespējams pārveidot. Neraugoties uz to, šeit, ne mazākā mērā neapkaunojot pilsētas godu, tika uzņemti un cienāti ģenerālgubernatori un citas augstas un cienījamas personas. Jau pats ceļš līdz kāpnēm cauri lejas priekšnamam nebija īpaši cēls, jo uz tām veda pavisam vienkāršas durvis ar mazu apaļu loga stikliņu. Durvis bija aprīkotas ar auklā iekārtu atsvaru, kas katrreiz, kad durvis tika atvērtas, ar lielu blīkšķi krita lejā. Minētais birģermeistars Holanders parūpējās, lai tās tiku aizvietotas ar skaistām, modernām stikla durvīm. Augšā kāpnes aizveda līdz šaurām dzīvokļa durtiņām. Mūsu dzīvoklim bija tikai vienas ārdurvis! Divviru durvis veda uz tumšu priekšistabu, no kurienes varēja nokļūt dzīvojamajās istabās, kas bija plašas, bet ļoti zemiem griestiem. Dzīvokļa griesti bija tik zemi, ka zālē īsti nevarēja iekārt kroņa lukturi. Dzīvoklī bija 5 istabas, taču tas mūsu lielajai ģimenei, kad visi mājinieki dzīvoja mājās, bija par mazu. (Abi mani vecāki ir divas reizes precējušies. Mana māte Emīlija, dzimusi Neltingka (Nöltingk), pirmajā laulībā bija precējusies ar angļu tirgotāju Henriju Tomsu (Thoms). Viņiem šajā laulībā bija četri bērni: Elīza, kas apprecējās ar Oskaru fon Betiheru-Ebelshofu (v. Boetticher-Ebelshof), Henrijs Tomss, tirgotājs un Rīgas konsuls, Georgs Tomss, Rīgas Politehnikuma profesors, un Džesijs Tomss. Mans tēvs Eduards Holanders pirmajā laulībā bija precējies ar Olgu Drahenhaueru (Drachenhauer).

Bernharda Holandera tēvs Rīgas birģermeistars Eduards Holanders (1820-1897)

Šajā laulībā bija dēli Eduards Holanders, Rīgas rātes ierēdnis, vēlāk – Manheimas birģermeistars, Johans Heinrihs Holanders, advokāts, vēlāk – profesors Hallē. Otrajā laulībā ar Emīliju ir dzimis Karls Holanders, kas bija mācītājs Valmierā, bet vēlāk dzīvoja Blankenburgā Harcā, un Bernhards Holanders, jūsu stāstītājs. Kopā mēs bijām astoņi mājinieki.) Šī iemesla dēļ reizēm augšstāvā vai lejasstāvā tika īrētas papildus istabas un tad mēs dažkārt dzīvojām pa 3 stāviem, kas aukstā laikā sagādāja zināmas neērtības. Kad mēs, četri jaunākie brāļi mācījāmies ģimnāzijā, mūs iemitināja augšstāvā. Mēs par šo nošķirtību nepavisam nebijām neapmierināti, jo tagad mēs varējām dzīvot patstāvīgu dzīvi un brīvi aicināt ciemos savus studiju biedrus. (..) Logs uz pagalmu bija mazām rūtīm un koka rāmjiem. Logiem uz ielu bija lielākas rūtis, taču tādu lielu rūšu, kādas tagad ir visos logos, toreiz nebija. Pienākot ziemai, mājas kalps no bēniņiem nonesa iekšējo loga rāmi un to ievietoja logā. Tad starp dubultlogiem tika sabāztas skaistas, baltas Islandes sūnas un sarkanas salmenes un tie rūpīgi tika nolīmēti ar papīra lentēm. Vēdināšanai šajā laikā izmantoja t.s. kaplodziņu. Kaut arī mūsu mājās liela nozīme tika pievērsta dzīvokļa vēdināšanai, dažreiz sastāvējušos gaisu izkliedēja ar kadiķa vai tamlīdzīgiem dūmiem, bet pirms svinībām telpas nereti tika atsvaidzinātas ar smaržām, uzlejot uz karsta krāsns riņķa odekolonu vai kādu citu smaržūdeni.

Grīdas visās istabās bija baltas, nekrāsotas un katru svētdienu apkopēja tās kārtīgi izberza, lai tās vienmēr būtu baltas. Lai grīdas izdaiļotu, no vienām durvīm līdz otrām bija izliktas grīdas segas. Toties zālē ziemas mēnešos pa visu grīdu ieklāja paklāju. Kad debesīs atkal parādījās pavasara saule, atnāca mājas kalps ar pāris  spēcīgiem vīriem, izņēma paklāju un aiznesa to uz citu brīvu vietu, kur tas tika rūpīgi izklapēts, iztīrīts un „vasaras guļai” uznests uz bēniņiem. Vai šis paklājs, kas visu ziemu uzkrāja sevī putekļus, būtu uzlūkojams kā higiēnisks, par to ir visai lielas šaubas. Taču toreiz bija citādākas domas. Arī vecāku guļamistabā netrūka šāda putekļu krājēja. Viņi gulēja t.s. debesu gultā, t.i. abas gultas bija pilnībā nosegtas ar gariem, zaļiem aizkariem, ko vajadzības gadījumā varēja nolaist. Toreiz man likās, ka šādā debesu gultā gulēt ir kaut kas ļoti grezns, taču tagad es esmu par gulēšanu brīvā gaisā un gaismā.

Istaba, ko mēs četri brāļi ilgu laiku apdzīvojām, atradās līdzās ēdamistabai un bija nedaudz augstāk kā tā, tādēļ uz ēdamistabu bija jākāpj lejā viens pakāpiens. Šis pakāpiens tika izmantots dažādās spēlēs, arī Lieldienu olu ripināšanai. Tā kā te bija plašas divviru durvis, tad šis paaugstinājums tika izmantots arī kā lieliska vieta dažādu uzvedumu izrādīšanai. Te mēs mēģinājām arī nodarboties ar drāmas mākslu, taču nevienam no mums brāļiem tā arī nekad neizdevās sasniegt kādu šīs mākslas virsotni. Turpretī mans skolas draugs Karls Doibners (Deubner), vēlākais slimnīcas direktors, ar pāris saviem klases biedriem mums uzveda lugu „Monsieur Herkules”. Arī vēlāk viņš ar to aktīvi nodarbojās un Tērbatā fukšu teātrī bija ļoti rosīgs.

Kā mēs toreiz šīs lielās istabas apgaismojām? Jā, šajā ziņā bija visai trūcīgi. Bez parastajām stearīna, palmu eļļas un tauku svecēm, kuru dakti ar dakts šķērēm laiku pa laikam bija jāsaīsina, bija arī gāzes un eļļas lampas. Pirmās bija pildītas ar šķidru gāzi, taču tās tika reti lietotas, jo tika uzskatītas par ugunsbīstamām un varēja viegli eksplodēt. Parasti mēs izmantojam pēc šodienas standartiem visai vāji degošu misiņa eļļas lampu, kam regulāri vajadzēja pabakstīt augstāk novietoto eļļas trauku, lai eļļa labāk degtu. Šīs eļļas lampas vēlāk tika pārtaisītas par petrolejas lampām. Cik mēs bijām priecīgi, kad mūsu ēdamistabu pirmo reizi izgaismoja greznā piekaramā petrolejas lampa, kuras gaisma izplūda pa visu istabu! Tas būtībā bija liels progress, par kuru mums ir jāpateicas pirmām kārtām Vācijas vācu tirgotājam [Emīlam Ernstam] Heflingeram (Höflinger). Viņš pats ar to nopelnīja krietnu mantību. Viņa pirmais lampu un petrolejas veikals[9] atradās kādā namiņā Jaunielā pretī vecākajam Hāfelbergam [Ältesten Haffelberg][10]. Viņa dēliem vēlāk arī bija liela nozīme Rīgas tirdzniecībā. Viens no viņa jaunākajiem dēliem bija mans skolas biedrs. Viņam pagalmā bija liela baložu audzētava, par kuru man bija liela interese, jo jau Ēbeļmuižā biju redzējis baložus.

„Cik mēs bijām priecīgi, kad mūsu ēdamistabu pirmo reizi izgaismoja greznā piekaramā petrolejas lampa, kuras gaisma izplūda pa visu istabu!” (19. gadsimta beigas)


[Ēdamistaba kā sadzīves centrs]

Galvenās aktivitātes mūsu mājā notika lielajā, plašajā ēdamistabā, kuras iekārtojums nebija gluži vienā stilā, jo mēbeles bija savāktas no dažādām mājām. Istabas vidū stāvēja masīvs sarkankoka ēdamgalds, kuru ar tā atlokāmajām sarkankoka galda virsmām varēja pataisīt vajadzīgajā garumā. Svinību laikā, kad kungi pēc maltītes sēdēja pie dzērienu glāzēm, mans tēvs reizēm lika novākt no galda visus piederumus un priecājās, redzot, kādu izbrīnu viesos izraisa skaistais ēdamgalds. Tas arī no tiesas izskatījās pavisam grezns. Bufetē visas lietas bija sakārtotas saskaņā ar senajām rīdzinieku paražām: kreisajā pusē – „tējas skapis”, vidū – sudrablietu atvilktne, augšā – kristāla trauki - visām lietām bija jāstāv tam paredzētajās vietās. (..) Manu interesi īpaši piesaistīja aiz klavierēm esošais biezajā mūrī iebūvētais sienas skapis, jo tajā glabājās daudzi ārkārtīgi vērtīgi dārgumi. Rūpīgi ievīstīta tur tika glabāta Ziemassvētku Betlēmīte. Tur stāvēja arī jaukas rotaļlietas, kā ūdens sūknis, ar kuru varēja sūknēt īstu ūdeni, ratiņi u.c. Šīs rotaļlietas mums tika izsniegtas tikai izņēmuma gadījumos, tādēļ tās bija jo īpaši mīļas. Blakus klavierēm bija dubultdurvis, kas veda tieši uz priekšnamu. Tās tika bieži virinātas, jo tur atradās tā saucamais āra skapis, kur glabājās visādi krājumi. Visai bieži gadījās, ka ārējās durvis palika atvērtas un aizšķērsoja ceļu uz kāpnēm, kas veda uz augšstāvu. Tas saniknoja Štīdas kungu, kurš dzīvoja augšstāvā, un tad viņš nereti spēcīgi aizcirta šīs durvis, tādā veidā atmaksājot mums par mūsu nolaidību. Mūsu mājās tad uzreiz bija skaidrs, ka Štīdas kungs ir pārnācis mājās.

Ēdamistabā bija arī omulīgs mīksts zvilnis, kas līdz ar blakus esošo loga nišu, bija manas mīļās mātes personīgais stūrītis. Te atradās viņas šujamgalds, pie kura viņa no rītiem labprāt strādāja, un šujmašīna. Tā bija kājminamā un, cik es zinu, tad tā bija viena no pirmajām šujmašīnām Rīgā. Ar roku griežamās šujmašīnas parādījās vēlāk. Karls Helmzings (Helmsing), vēlākais virskonsuls, toreiz – jauns vīrietis, nāca pie mums, lai manai mātei parādītu, kā ar mašīnu pareizi apieties. Mēs, mazie spēlējāmies blakus viņas darba galdam, šeit viņa mums lasīja bērnu grāmatas, pie viņas mēs pēc skolas iebrāzāmies, lai viņai pirmajai pastāstītu par saviem piedzīvojumiem. Ja atgadījās, kas slikts, tad viņai pirmajai tas tika paziņots, lai viņa kā starpniece laikus brīdinātu tēvu kā augstāko institūciju par mūsu pārkāpumiem vai šķietami kļūdainiem skolotāju lēmumiem, pirms mēs paši viņam to pateicām. Kad māte vakarā piesēdās pie žurnālu galdiņa un tika iedegta mājīga lampas gaisma, mēs labprāt devāmies pie viņas ar saviem skolas mājasdarbiem, jo īpaši – franču valodas uzdevumiem. Vēl jaukāk un mājīgāk bija tad, kad mēs pēc pabeigtiem mājasdarbiem, ar savām lasāmgrāmatām piebiedrojāmies mātei, līdz viņa mūs ar labas nakts vēlējumiem nosūtīja pie tēva. Īpaši jaukas bija šīs klusās vakaru stundas pirms Ziemassvētkiem. Mans tēvs tad lika atgādāt no grāmatu veikala lielu ķīpu ar pusaudžu grāmatām un kamēr viņš atlasīja mums Ziemassvētkiem grāmatas, mēs pāris dienas varējām apskatīt un palasīt pārējās grāmatas. Māte un vecākie ģimenes locekļi saposa māju Ziemassvētkiem, izgreznoja eglīti un sagādāja mazas dāvaniņas. Ziemassvētku eglīte vienmēr stāvēja ēdamistabā, kur 24. decembra rītā mēs nemaz nedrīkstējām ieiet. Tad vakarā pie mums atnāca vecmāmiņa ar savām meitām un abām Babstu tantēm, ko mēs ar lielu nepacietību un satraukumu gaidījām. Tad vajadzēja vēl kādu laiku paciesties, kamēr sagaidījām brāli un māsu Betiherus (Boeticher) no Ēbeļmuižas. Kad ēbeļmuižiešu kariete beidzot piebrauca, tad kādam no mums puikām vajadzēja vēl ātri aizskriet līdz grāmatsējējam Hēdem, lai paņemtu kādu grezni dekorētu kabatas grāmatiņu vai tamlīdzīgu mantiņu[11]. Kad beidzot visi bija sanākuši, tēvs paskandināja sudraba zvaniņu, kas manās mājās vēl joprojām tiek izmantots šim nolūkam, un atvēra ēdamistabas durvis, no kurienes pretī iznāca eglītes sveču gaisma. Tad sekoja omulīgas Ziemassvētku vakara svinības.

Tā ap šo telpu savijās visdažādākās jaunības dienu atmiņas. Kādu laiku, kad dzīvoklī mums visiem bija kļuvis par šauru, ēdamistaba ar koka šķērssienu bija sadalīta divās daļās un vienā daļā mums bērniem bija guļamistaba. Tās mums bija īstas mocības savā istabā mierīgi aizmigt, kamēr pārējie ģimenes locekļi otrā pusē priecīgi čaloja pie tējas galda. Dažreiz mēs viņus pārsteidzām, klusi uzkāpdami uz šķērssienas un no saviem augstumiem mēģinājām viņiem pievienoties sarunās. Mums gan nekavējoties bija uzreiz jākāpj lejā, bet mēs mēģinājām atrast citus veidus, kā aizstāvēt savas mazākuma tiesības.


[Holanderu saviesības režīms]

Nu man vajadzētu vēl īsumā pastāstīt, kāds mūsu ģimenē bija parastais dienas režīms. Ap septiņiem rītā mūs modināja mājkalpotājs, kura: „Jaunskungs, celieties augšā!” mēs labprāt izlikāmies nedzirdam, vai tēvs, kuram pamodināt mūs izdevās ļoti ātri, jo astoņos mums bija jābūt skolā. Kad mēs bijām palaisti uz skolu, tad tēvs devās uz savu darbu. Pēc pāris stundām viņš atnāca mājās, lai pirms došanās uz pilsētas pārvaldi padzertu kafiju. Tad visi pārējie mājinieki – mājās esošie bērni un kalpotāji sapulcējās uz svētbrīdi, kura laikā vienmēr tika dziedāts. Ap 12 mēs traucāmies uz māju brokastīs, jo tad mums skolā bija viena stunda brīva, bet bija jāmēro visai tāls ceļš no Vecpilsētas līdz Vallisa [Wallischen] skolai[12] biržas ēkā vai līdz ģimnāzijai pils laukumā. Kad es mācījos ģimnāzijā, bija jau pienācis laiks, kad mēs, ģimnāzisti mājupceļā labprāt mēģinājām iepazīties ar meitenēm no Pelkava [Poelchauschen] skolas[13], ar kurām mums sanāca iet pa ceļam. Pēc skolas, kas ilga līdz trijiem vai četriem pēcpusdienā, līdz pieciem mums bija brīvs laiks, kura laikā devāmies uz slidotavu, pastaigājāmies vai vienkārši lasījām kādu grāmatu. Ap pieciem visi sapulcējās uz pusdienām. Pēc pusdienām, ja tēvam bija kāds brīvs laiks, viņš to veltīja mums un ar mums spēlējās. Tas gan neturpinājās ilgi, jo mūs sauca darbi, kuru laikā mums vajadzēja būt klusiem un rātniem. Pa to laiku tēvs devās uz vakara sanāksmēm vai savā istabā ierakās savos darbos. Kad viņš bija tiesas sekretārs, viņam bija smaga darba nasta, jo līdzās savam maizes darbam, kas prasīja daudz laika, viņš darbojās arī literāri-praktiskajā apvienībā un pēc paša iniciatīvas izveidotajā amata apvienībā – nereti līdz pat vēlai nakts stundai. Arī kad mums vakaros bija viesi, tēvs nereti mums pievienojās uz kādu tasi tējas. Kad mēs bijām pabeiguši savus skolas mājasdarbus, mēs labprāt piebiedrojāmies mātei pie viņas galda. Par sabiedriskās dzīves trūkumu mājās un ārpus mājas mūsu ģimene nevarēja sūdzēties – gandrīz katru dienu kaut kur notika kādas viesības un tā vispār bija tā laika Rīgas iezīme.

Otrdienās pie mums regulāri notika „jour fixe” jeb pastāvīgās sanākšanas[14]. Tad starp septiņiem un astoņiem parasti sanāca ģimenes locekļi un ģimenes draugi, lai omulīgi un nepiespiesti pavadītu laiku. Vecākie kungi tērzēja ar dāmām, kas nodarbojās ar rokdarbiem, vai uzspēlēja kādu kāršu partiju. Jaunākie ģimenes locekļi spēlēja atjautības spēles. Reizumis uz šim sanākšanām tika uzaicināti arī viesi, piemēram, Rīgā iebraukušie draugi. Maltīte parasti sastāvēja no vienkāršas tējas un sviestmaizēm, reizēm klāt tika pasniegti apelsīni vai atspirdzinoši dzērieni. Otrdienām mums sekoja trešdienas, kad visi parasti devās pie Drahenhaueru vecāsmātes, tad pie Neltingku vecāsmātes – ceturtdienās, pie tēvoča Drahenhauera – piektdienās, bet sestdienās visi devās pie Hollanderu vecāsmātes. Citās ģimenēs bija līdzīga tradīcija. Protams, ka pieaugušie ne vienmēr devās ciemos, taču tas viņiem deva iespēju doties ārpus mājas un satikt citus cilvēkus, jo reti kura sieviete nodevās profesionālam darbam un pilsētas sabiedriskā dzīve vēl nebija tik ļoti attīstīta, tādēļ vienīgās pieejamās izklaides iespējas bija tikai teātri vai koncerti.

Lielas ģimenes svinības ar aicinātiem viesiem notika visai reti, taču mans tēvs, kad viņš bija birģermeistars, rīkoja biežas reprezentācijas pusdienas. Izpētot mana tēva atstātos dokumentus, es atzīmēju vairākus faktus par šādām pusdienām, kas vēsturniekiem nākotnē varētu izraisīt īpašu interesi. Piemēram, 1888. gadā tika rīkotas pusdienas par godu muižniecībai un pilsētai. Tajās piedalījās 23 personas. Ēdienkarte bija sekojoša: uzkodas, zosu aknu pastēte, medījuma biezenis, sterlete, stirnas fileja ar saknēm, aukstais punšs, sparģeļi, siers, sviests, želejas, deserts, kafija. Rēķins par pavāra pakalpojumiem un produktiem sastādīja 92 rubļus. Rēķins par vīniem bija 70 rubļi, bet par dažādiem sīkumiem – vēl aptuveni 8 rubļi. Kopējās izmaksas sasniedza 170 rubļus.

Reizi gadā ap Miķeļiem pusdienās tika lūgta visa rāte, abu ģilžu vecākie un superintendants un tās noritēja visai svinīgi, bet, cik daudz man sanāca novērot no blakus istabas – arī jauki un omulīgi. Vēlākos gados, kad man pašam jau pieaugušam sanāca tajās piedalīties, no personīgās pieredzes varu to apstiprināt.


[Vecāsmātes]

Es vairākas reizes biju pieminējis mūsu trīs vecāsmātes un par Holanderu vecomāti jau pastāstīju, tādēļ jāpasaka pāris vārdi arī par abām pārējām. Mana vecāmāte Katarīna Neltingka, dzimusi Babsta, bija varen enerģiska, eleganta un laipna kundze. Tā kā viņas māte bija cēlusies no Berensu dzimtas, viņas radu un paziņu vidū bija senās Rīgas tirgotāju ģimenes – Stefeniji (Stephany), Brederlo, Krīgsmani (Kriegsmann) un citi, par kuriem viņa palaikam šo to pastāstīja. Viņas vīrs, tirgotājs bija ieceļojis no Lībekas, kur vēl joprojām dzīvo daudzi viņa radi un ar kuriem viņi daudzus gadus uzturēja draudzīgas attiecības. Kad es 1885. gadā ierados Lībekā, es tur jutos gluži kā mājās, jo mani radi mani ļoti laipni uzņēma. Šajā senajā Hanzas pilsētā vēl joprojām darbojas firma „Nöltingk und Kordes”. Neltingku vecāmāte labprāt stāstīja par dažādiem savas jaunības dienu piedzīvojumiem (viņa apprecējās 1811. gadā), jo īpaši par 1812. gada kara laika notikumiem. Īpašu interesi mums izraisīja viņas aizrautības pilnais stāsts par galanto Aleksandra I rīcību, kad viņš noskūpstīja viņas draudzenei roku. Viņa bija ārkārtīgi dievbijīga, dedzīga virsprāvesta Pelhava (Poelchau) sekotāja un viņas lielākais prieks dzīvē bija viņas vienīgā dēla Karla kļūšana par sludinātāju – vispirms Rīgā, bet vēlāk – Pēterburgā. Viņas draudzīgā attieksme pret ikvienu īpaši izpaudās tajās reizēs, kad viņa uzņēma viesus, jo viņa nevarēja nevienu atstāt nepacienātu. Viņai blakus parasti stāvēja maza sudraba lādīte, kur viņa glabāja dažādus saldumus, piemēram, cukura gabaliņus, ko piedāvāt viesiem. Vecumdienās paralīze viņu pilnībā piesaistīja pie krēsla un beigās tā pārņēma arī viņas runas spējas, ko viņa ar savu enerģiskumu nevarēja īsti pārciest. Viņu kopa viņas meita Luīze. Viņa man deva arī pirmās skolas zinības, tomēr es labprātāk klausījos viņas stāstītās pasakas, ko viņa dažreiz vakaros mums stāstīja.

Viņas mājās dzīvoja arī viņas krustmeita Karlīne Kinga, kas pēc angļu parauga, savu dzīvi plānoja pilnīgi pa minūtēm. Viņa bija visai oriģināla, gudra dāma, kas labprāt interesējās par jaunākajiem politiskajiem notikumiem, taču ar ģimeni satikās tikai ēdienreizēs. Viņas istabā, kur mēs varējām ieiet tikai tad, kad viņas nebija mājās, mēs ar īpašu interesi pētījām pie sienām piekārtos paklājus, viņas Austrālijā dzīvojošo brāļu un māsu bildes un citas lietas. Vecāmāte dzīvoja Smilšu ielā birģermeistara Arenda Berkholca (Berkholz) mājā[15] - viņš bieži mūs laipni sveicināja kāpnēs. Kad mums vakaros bija jādodas tālajā ceļā uz Vecpilsētu, vecāmāte labprāt iedeva mums sudraba desmitkapeiku priekš ormaņa. Ziemā, kad bija ragavu satiksme, tas mums bija ļoti aktuāli.

Vecāmāte Anna Drahenhauera, dzimusi fon Hibenete (von Hübbenet)[16], bija mana tēva pirmās sievas māte. Dabīgi, ka mani abi vecākie brāļi viņai bija tuvāki kā mēs, jaunākie, taču arī pret mums viņa bija laipna un draudzīga. Viņa bija gudra sieviete, ļoti izskatīga un turīga. Viņa dzīvoja savā mājā Pils ielā [Nr. 19], kur tagad atrodas Helmsinga un Grima kantoris. Kad viņa mūs Vecpilsētā apciemoja, viņa parasti atbrauca savā droškā, ko vilka lielā, brūnā Rosinante. Mēs nekavējoties skrējām viņai pretī, palīdzējām izkāpt un paši ierausāmies ratos, lai vecais kučieris Pēters mūs nedaudz pavizinātu. Pēters varētu būt bijis krievs, jo vecāmāte ziemā, kad bija slikti kamanu ceļi, viņam krieviski sauca: „Как груфтхен, так помоленко, как не груфтхен, так поезжай![17]” Ar Rosinanti Pēters parasti brauca arī savai cienīgmātei pēc dzeramā ūdens uz „lielo pumpi”[18], kas atradās tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā, jo viņa šo ūdeni uzskatīja par vislabāko visā Rīgā, savukārt Daugavas ūdeni, jo īpaši ledus iešanās laikā, viņa neuzskatīja par lietošanai derīgu. Kad mēs dzimšanās dienās vai Jaungada dienās gājām viņu apsveikt, tad viņa lepni sēdēja uz zviļņa pie krāšņiem kristāla traukiem servēta galda – pāris trauki ar konfektēm, kā arī karafe ar šeriju un karafe ar saldu baltvīnu. Te vienmēr bija ļoti grezni un svinīgi.

Kopā ar vecomāti dzīvoja divas viņas meitas un neprecētais dēls Eižens, kurš bija slimīgs un, cik man zināms, bija pilnībā pametis savu tirgotāja darbu. Viņš bija ļoti smieklīgs un viņam patika izteikt nelielas indīgas piezīmes, kas mūs visus ļoti uzjautrināja. Viņam piederēja bieži citētā frāze: „Man patīk būt ar savējiem, bet man bieži vien ir garlaicīgi pie tavējiem.” Viena no meitām ilgus gadus sirga ar krītamo kaiti, taču izgāja broma terapiju un pilnībā izveseļojās, nodzīvojot līdz cienījamam vecumam. Visai neparasti, bet par savu bērnību un jaunību viņai nebija nekādu atmiņu.

Tikai dažas reizes mūsu skaisto bērnību pārtrauca slimības. Ja neskaita šarlaku un smagu plaušu karsoni, ko man nācās pārciest, es neatceros, ka mūsu mājās būtu bijusi kāda nopietna saslimšana. Neraugoties uz to, ik nedēļas pie mums iegriezās mūsu krietnais mājas ārsts Vilhelms Bornhaupts, lai pārbaudītu mūsu veselības stāvokli. Viņš bija ļoti draudzīgs, vecs kungs, kurš vienmēr staigāja frakā un, kad mēs saaukstējāmies, labprāt izrakstīja kādas nekaitīgas zāles.


[Ģimene]

Tā mēs mierīgi dzīvojām savu dzīvi, kas balstījās un pilnīgu saskaņu, kaut arī mēs bijām triju laulību rezultāts un paši smējāmies par „maniem bērniem”, „taviem bērniem” un „mūsu bērniem”. Tēvu mēs uzlūkojām ar lielu cieņu. Viņš gan bija nedaudz straujas dabas un, ja viņam bija kāds steidzami darāms darbs, varēja kļūt viegli aizkaitināms un nepacietīgs, taču pēc tam viņš allaž centās to visu kompensēt ar vēl lielāku laipnību. Ja varējām, tad nevērsāmies pie viņa ar sīkiem lūgumiem, bet gan devāmies ar tiem pie savas mīļās mātes, kas pati bija mūžīgi aizņemta, cītīgi cenšoties pasargāt tēvu no visām sīkajām ikdienas ķibelēm. Toties mātei vienmēr atradās laiks un zināšanas par visu, kas nomāca un apbēdināja mūsu mazās sirsniņas. Par mana tēva dabu un raksturu var spriest pēc viņa jaunības atmiņām, ko viņš pēc mana lūguma bija pierakstījis un kuru fragmentus es biju publicējis 1903. gadā iznākušajā „Rīgas almanahā”.

Mans pusbrālis Henrijs un pusmāsa Elīza Tomsi apprecējās, kad es vēl biju mazs bērns, bet Georgs – kad es jau studēju. Ar viņu jaunajām ģimenēm es uzturēju ciešas attiecības gan toreiz, gan visā manas turpmākās dzīves garumā. Liela nozīme manai vispārējai attīstībai bija arī manam svainim Oskaram fon Betiheram, kurš ļāva mums vasaras pavadīt Ēbeļmuižā[19], kur man bija iespēja gūt nelielu ieskatu lauksaimniecībā. Kā Vecpilsēta man, tā Ēbeļmuiža man un maniem bērniem ir atstājusi nebeidzamu atmiņu gūzmu. No lielā, greznā parka, kas bija kļuvis par kara upuri, šodien ir palikuši pāris koki ceļa malā. No mājas, kur es 1911. gadā svinēju savas sudrabkāzas, nav palikušas vairs nekādas pēdas, vienīgi uz zāles apaugušajiem pamatiem ir saauguši mazi kociņi.

Mūsu ģimenes vēstures Vecpilsētas posma apraksts nebūtu pilnīgs, ja es atstātu nepieminētas mūsu ilggadīgās latviešu kalpotājas Doroteju Nusbaumu un Annu Trimdi, kas arī piederēja pie mūsu nama. Gadu desmitiem (šodien tas liktos kaut kas neparasts) viņas bija krietni mums kalpojušas un ne reizi vien saviem darbiem bija pārbaudījušas vecāku pacietību, taču tas bija abpusēji. Kaut arī viņas abas visus šos gadus dzīvoja vienā istabā, starp viņām vienmēr bija nesaskaņas, jo abām bija pilnīgi atšķirīgi raksturi. Vecā Doroteja mūs bērnus nereti izklaidēja ar dažādiem smieklīgiem stāstiem, lika mums kārtis un stāstīja, ko tās vēstī, bet vakaros, kad mēs negribējām iet gulēt, spēlēja ar mums marijāžu. Trimdes kundze savukārt bija visai raupja, taču godīga un uzticīga un arī maniem bērniem labi kalpoja.

Mēs dzīvojām Vecpilsētā līdz pat 1873. gadam un tad pirms 55 gadiem mēs pametām manas bērnības vietas un pārcēlāmies uz māju, ko tēvs bija nopircis Peldu ielā (nr. 25). Tas notika tieši tajā laikā, kad tēvs bija devies uz Fraternitas Rigensis 50. gadu svinībām Tērbatā, kur viņš kā birģermeistars nodeva sveicienus no korporācijas biedru dzimtās pilsētas[20] un saņēma par to pateicību no sava dēla Eduarda, kurš tajā laikā bija korporācijas seniors. Manas pēdējās atmiņas par Vecpilsētu saistās ar manu tēvu un Alfrēdu Hilneru (Hillner), kuri zili-sarkani-balta karoga rotātos pasta ratos devās uz svinībām. Pārceļoties no Vecpilsētas, man ģimnāzistam noslēdzās vesels dzīves posms.

Es baidos, ka saviem lasītājiem, kam patiešām ir pieticis pacietības sekot man līdzi līdz manu „atmiņu” beigām, būšu devis visai maz viņu intereses apmierināšanai. Es gribētu par to novelt atbildību uz maniem draugiem, kas mani pamudināja iespiest šo darbu.


[1] Literāri praktisko pilsoņu savienību dibinājis luterāņu mācītājs un rakstnieks Liborijs fon Bergmanis 1802. gadā.

[2] Vācbaltu studentu korporācija, dibināta 1823. gadā Tērbatā, 1921.-1939. darbojās Rīgā. Korporācijas krāsas: zils – sarkans - balts.

[3] Fīlicu ģimene dzīvoja Vecpilsētas ielā Nr. 10 (1861. g.), un blakus esošās noliktavu ēkas izmantoja viņu ģimenes uzņēmums.

[4] Valsts Bankas Rīgas kantoris ierīkots 1821. gadā Vecpilsētas un Audēju ielas stūrī, bet 19. gs. 60. gadu vidū tas pārcēlās uz Pils ielu Nr. 12.

[5] Bulmerinku nams atradās Audēju ielā Nr. 8.

[6] Uzņēmuma „Hillu Brāļi” kantoris atradās Audēju ielā Nr. 1

[7] Mūsdienu Vecpilsētas ielas turpinājums no Kalēju ielas līdz 13. janvāra ielai.

[8] Tirdzniecības uzņēmums un rēdereja „Helmzings un Grimms” dibināta 1835./1836. gadā, pārsvarā nodarbojās ar Krievijas impērijas lauksaimniecības produktu eksportu un lauksaimniecības mašīnu importu no Lielbritānijas; firmas veikals pārcēlās uz Pils ielu Nr. 21 19. gs. 80./90. gadu mijā; 19. gs. 60. gados, kad šajā namā dzīvoja A. Drahenhauera, tas bija Nr. 19.

[9] Lampu un petrolejas veikals 19. gs. 60. gados atradās Lielajā Jaunielā Nr. 21, bet 80. un 90. gados – L. Jaunielā Nr. 12.

[10] Grāmatsējēju meistars un amata vecākais Kristians Hāfelbergs dzīvoja L. Jaunielā Nr. 13.

[11] Grāmatsējēja M. B. Hēdes (Heede) veikals atradās mazajā Kalēju ielā Nr. 20.

[12] Rūdolfa Vallisa vadīta privātskola un pansija zēniem.

[13] Sv. Pētera baznīcas mācītāja Haralda G. Pelkava vadīta privātskola meitenēm, kas atradās Lielajā Jaunielā 1, pretī biržas ēkai.

[14] Jour fixe – 18.-19. gs. izplatīta tradīcija noteikt īpašam cilvēku lokam pastāvīgas kopā sanākšanas reizes, kad noteiktā nedēļas vai mēneša dienā noteiktā vietā tika rīkotas pieņemšanas bez iepriekšējas uzaicināšanas.

[15] Lielā Smilšu iela Nr. 16.

[16] Anete Marija Hibenete 1811. g. apprecēja tirgotāju Kristofu Drahenhaueru, kurš 1818. g. kļuva par Lielās Ģildes vecāko un 1820. g. par Rīgas rātskungu.

[17] Kad ir valnītis, tad - lēnītēm, kad nav valnīša, tad brauc! – jauktā krievu un vācu val.

[18] Lielais pumpis atradās tag. Brīvības un Tallinas ielas krustojumā un bija tradicionāla ūdens ņemšanas vieta Rīgā.

[19] Ziepniekkalnā, Zaļenieku ielā 21. Sk.: www.ambermarks.com/_Pieminekli/IsieApraksti/Riga/Ziepniekkalns/EbelMuiz.htm

[20] Līdzīgi citām 19. gs. pirmajā pusē Tērbatā dibinātajām korporācijām, kas apvienoja studentus pēc to izcelsmes vietas, Fraternitas Rigensis sākotnēji apvienoja Tērbatā studējošos rīdziniekus.