Intervija ar Bernharda Holandera balvas ieguvēju Ilonu Teplouhovu

2012. gadā Ilona Teplouhova ieguva Bernharda Holandera balvu par savu maģistra darbu „Latvijas teritorijas 13.-17.gs. vaska zīmogi Latvijas Valsts vēstures arhīvā”. Šī pētījuma tēma ir saistīta ar vienu no vēstures palīgzinātnēm – sfragistiku. Mūsdienu cilvēkam seno zīmogu pētniecība varētu šķist vienlīdz noslēpumaina un nepazīstama lieta. Taču vēstures zinātnē sīkumu nav, ja apzināmies, ka ikviena pagātnes detaļa ir svarīga ne tikai pati par sevi, bet arī kā liecība par to, kā ir veidojusies iepriekšējo paaudžu dzīve un kādas pagātnes atbalsis ir klātesošas mūsdienu kultūrā.

Vēstures palīgzinātnes, par spīti it kā pieticīgajam nosaukumam, prasa no pētnieka īpašas, specifiskas zināšanas un arī talantu, kas ļauj sekmīgi darboties izvēlētajā nozarē. Šobrīd, kad ir pagājis zināms laiks kopš maģistra darba aizstāvēšanas, var noteikti apgalvot, ka Ilonas Teplouhovas pētījums ir notikums ne tikai Latvijas vēstures zinātnē, tam ir paliekoša nozīme arī plašākā starptautiskā kontekstā. Paldies pētījuma autorei, kas laipni piekrita pastāstīt vairāk par savu darbu un tā rezultātiem!

Jūsu maģistra darbs ir saistīts ar interesantu tēmu, ar seno vaska zīmogu izpēti. Lūdzu, pastāstiet, kā Jums radās interese par sfragistiku?

Interese par sfragistiku radās jau pirmajā bakalaura studiju gadā, kad sastapos ar šīs interesantās palīgzinātnes nosaukumu. Sākumā nemaz nezināju, kas tā ir par palīgzinātni, bet biju ļoti ieinteresēta noskaidrot ko vairāk. Kad iepazinos tuvāk ar šīs vēstures disciplīnas pētījumu avotiem, sapratu, ka šī ir tā tēma, ko vēlos pētīt.

Tātad sfragistika dod iespēju ne tikai uzzināt par zīmogu izmantošanu, par to izcelsmi, veidiem un nozīmi, tā atver durvis arī uz mākslas un kultūras vēstures tematiku. Taču vispirms ir jāzina, kāds avotu materiāls ir pētnieku rīcībā. Latvijas historiogrāfijā Jūsu pētījums ir nozīmīgs kā pirmais ieguldījums zīmogu sistematizācijas jomā. Lūdzu, pastāstiet, ko nozīmē šī materiāla analīze?

Sfragistikas materiāla analīze ir diezgan sarežģīts un arī atbildīgs process. Lai būtu iespējama pilnīga materiāla analīze ir nepieciešams pievērst uzmanību vissmalkākajām detaļām, jo pētniekam ir svarīgi zināt ne tikai zīmoga laukā attēloto, bet arī zināt zīmogu izmērus, to piestiprināšanas veidus, kā arī zīmogu izgatavošanā izmantotās vielas. Kad visi pētnieku interesējošie parametri ir noskaidroti un zīmogi ir sagrupēti atbilstoši kādam parametram, tad var uzsākt, piemēram, vienas grupas zīmogu salīdzinošo analīzi. Pēc salīdzinošās analīzes veikšanas ir iespējams noteikt izteiktākās zīmogu pazīmes, kādā konkrētā laika posmā, kā arī vērot kā šīs pazīmes laika gaitā izmainās.

Jūsu pētījuma tēma aptver plašu laika posmu, turklāt telpiski tā pārsniedz mūsdienu Latvijas robežas. Kā Jūs raksturotu tās kultūrvēsturiskās sakarības, kuras iespējams pētīt, izmantojot sfragistikas avotus un metodes?

Sfragistikas avoti ir interesants pētījumu objekts ne tikai vēsturniekiem, bet arī mākslas zinātniekiem, teologiem un pat ķīmiķiem. Vaska zīmogus var uzskatīt par sava veida mākslas darbiem, kurus ir iespējams analizēt. Arī no teoloģijas viedokļa raugoties, zīmogi ir nozīmīgi avoti, jo daudzos zīmogos ir attēloti bībeliski sižeti vai izmantoti reliģiski simboli, ko ir iespējams salīdzināt ar Bībelē rakstīto. Diemžēl visi šie piemēri ir ārzemju pētnieku veikums un Latvijā līdz šim ir veikts tikai pētījums par vaska zīmogu mikrostruktūru. Šobrīd notiek darbs pie pētījuma par vaska zīmogos izmantotajām krāsvielām un saistvielām un jācer, ka nākotnē būs arī citi interesanti pētījumi.

Franču vēsturnieks Fernāns Brodēls kādā intervijā ir teicis, ka viņu patiesi sajūsmina darbs arhīvos, jo pētnieks nekad nezina iepriekš, kas tajos īstenībā būs atrodams. Jūsu darbs ir novatorisks, jo zīmogu vēsture pie mums faktiski nav pētīta. Vai tas atnesa arī jaunus atklājumus?

Šim apgalvojumam varu pilnībā piekrist! Arī man strādājot ar LVVA materiāliem ir izdevies sastapties ar dažiem „pārsteigumiem”, konkrētāk ar Kurzemes bīskapijas bīskapu Martina Levitas un Heinriha fon Bazedova lielajiem zīmogiem, kas pēc literatūras datiem tika uzskatīti par zudušiem. Interesants gadījums ir arī Rīgas pilsētas senākais zīmogs. Daudzviet literatūrā senākais Rīgas pilsētas zīmogs tiek datēts ar 1226.gadu, bet pētnieciskā darba rezultātā ir noskaidrots, ka senākais zīmogs ir datējams ar 1225.gadu. Lai gan šis gadaskaitlis arī ir sastopams literatūrā, 1226.gada dokuments ir nozīmīgs arī tāpēc, ka tas atspoguļo Pāvesta sūtņa Modenas bīskapa lēmumu Rīgas pilsētas un Daugavgrīvas klostera robežstrīda lietā, un iespējams tāpēc šis dokuments un līdz ar to arī Rīgas pilsētas zīmogs ir izpelnījies lielāku uzmanību.

Ikviena pētījuma nozīmi izceļ tā novatoriskums, kas daļēji atkarīgs no tā, cik daudz vai maz konkrētā tēma ir pētīta agrāk. Šķiet, ka arī šajā ziņā Jūsu darbs atspoguļo patstāvīgo meklējumu un atradumu ceļus, jo teorētiskās literatūras klāsts par mūsu reģiona sfragistiku ir samērā ierobežots?

Jā, literatūras klāsts ir ierobežots, protams, nevar noniecināt J. K. Broces veikumu, kurš pirmais pievērsās arī zīmogiem, bet šajā gadījumā Broce dokumentu norakstiem pievienoja zīmogu attēlus ar nelieliem komentāriem. Jau nedaudz nopietnāks pētījums, kas attiecas uz Livonijas posma sfragistikas materiālu ir baltvācu vēsturnieku J. Zaksendāla (Sachsendahl) un R. Tolla (Toll) veikums, kaut gan arī tas neaptver visus avotus un ir tapis gandrīz pirms 150 gadiem. Lai gan ar sfragistikas pētniecību Latvijā vēl nodarbojas Jānis Baltiņš, arī viņa pētījumi aptver diezgan šauru avotu klāstu – pārsvarā tos, kas attiecināmi uz Kurzemes un Zemgales hercogisti. Noteikti jāpiemin arī pētījumi, kas saistīti ar heraldiku, bet šajā gadījumā tie apskata tikai zīmogā attēloto.

Liela nozīme pētījumos ir ārzemju literatūrai, bet jāatzīst, ka tās arī nemaz nav tik daudz un tā nav tik vienkārši pieejama. Līdzīgi ir arī ar interneta resursiem, bet kad to visu saliek kopā, tad nav nemaz tik traki, bet noteikti ir jāapbruņojas ar ļoti lielu pacietību.

Jūsu zinātniskais darbs ir nozīmīgs arī tādēļ, ka tas kļuva par aizsākumu liela mēroga projektam, kurš saistīts ar sfragistikas materiāla apzināšanu un saglabāšanu. Lūdzu, pastāstiet nedaudz vairāk par to!

Tas tiesa! Sākot strādāt ar maģistra darbā izmantotajiem avotiem, tika uzsākts arī darbs pie elektroniskas vaska zīmogu datu bāzes izveides. Datu bāzē ir paredzēts ievietot visu LVVA krājumā esošo vaska zīmogu digitālos foto uzņēmumus, ko papildinās arī diezgan plašs to apraksts (iekļaujot arī tādas detaļas kā zīmogu piestiprināšanai izmantotais materiāls un zīmoga atrašanās vieta pie dokumenta). Paredzēts, ka datu bāze būs liels ieguldījums ne tikai sfragistikas pētniecībā, bet tai būs arī praktisks pielietojums, plānojot restaurācijas un konservācijas darbus.

Tātad nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka, pateicoties Jūsu uzņēmībai un LVVA atbalstam, Latvija šajā jomā ir ieguvusi vadošo vietu vismaz pārējo triju Baltijas valstu kontekstā?

Lai gan Latvija nebija pirmā, kas kaut ko tādu uzsāka (Igaunijas Nacionālajā arhīvā zīmogu datu bāzes izveide bija uzsākta jau agrāk), tomēr jāsaka, ka gala rezultāts būs iespaidīgs. Pirmkārt, jau tāpēc, ka mums ir daudz vairāk vaska zīmogu (un es pieļauju, ka mūsējie ir arī unikālāki) un, otrkārt, tāpēc, ka mēs iekļaujam daudz plašāku informāciju un katram zīmogam būs pieejami veseli trīs attēli (averss, reverss un sānskats).

Līdzās zīmogu vēstures izpētei, viens no Jūsu darba tiešajiem rezultātiem ir rūpes par unikālu rakstīto vēstures avotu saglabāšanu – Jūs veicat arī seno dokumentu restaurāciju, kas ir saistīta ar eksakto zinātņu, īpaši ķīmijas jomu. Ko jaunai zinātniecei mūsdienu Latvijas apstākļos nozīmē nodarboties ar senlietu praktiskās restaurācijas problēmām?

Jā, ikdienā veicu pergamenta dokumentu un zīmogu restaurāciju un jāsaka, ka tas ir ļoti atbildīgs un laikietilpīgs darbs. Ar katru objektu ir jāstrādā citādi, jo katram no tiem piemīt savas īpašības. Lai to darītu ir tā teikt „jāsajūt” objekts un tad arī var izvērtēt ko un kā labāk darīt. Protams, šāds darbs prasa daudz ne tikai teorētisko, bet arī praktisko zināšanu, kuras diezgan regulāri ir jāpapildina, un bieži vien ar iepazīšanos ar jaunākajiem pētījumiem ir par maz, bet ārzemju kolēģi ir ļoti pretimnākoši un labprāt apmāca jaunos speciālistus.

Paldies Jums par sarunu, un atļaujiet novēlēt veiksmi akadēmisko pētījumu turpināšanā!

Intervēja Mārtiņš Mintaurs